Kontracepcija mūzikā

Kā radīt veselīgu mūziku, kā audzināt savus pēcnācējus un kā izvairīties no venēriskām plaģiātisma slimībām?

Mūzikas grupas ir auglīgas vairāk nekā pusi no sava pastāvēšanas laika, kad auglība tiek uztverta un augsti vērtēta kā iespēja gūt dabas dotus pēcnācējus. Protams, lielākoties ikviena grupa sastopas ar ikdienas rūpēm: kā plānot savu karjeru, kā parūpēties par savas grupas veselību un labklājību, kā nodrošināt pienācīgu nākotni saviem nākamajiem un arī esošajiem bērniem. Lai izvairītos no galvassāpju pieauguma, droša aizsardzība pret neplānotu grūtniecību ir būtiska jau no pašiem grupas pirmsākumiem līdz pat tās menopauzei.

Bērnu radīšana un audzināšana prasa lielu atbildību ne tikai no grupas kopumā, bet arī no katra grupas dalībnieka individuāli. Negribētam un negaidītam bērnam ir grūti tapt par garīgi un fiziski - skaniski un tehniski - pilnvērtīgu dziesmu. Tā vietā, lai kļūtu par nelaimīgas sagadīšanās sekām, ikvienai dziesmai ir tiesības piedzimt gaidītai un būt laimīgai.

Nereti nākas no mūziķiem dzirdēt replikas, attiecināmas uz pašu pirms pāris gadiem radītām dziesmām. Lūk, skanot slikti. Grupas dalībnieki brīnās, kā reiz ko tādu spējuši sarakstīt, līdz izbrīnu papildina arī kauns par reiz radīto. Bet ziniet, tad jau tas ir tāpat, kā pateikt - mans bērns ir neglīts! „Paskatieties, kāda man neglīta meita! Tagad es varētu daudz labāku uztaisīt!” vai „Redzi, kāds neglītenis ir mans puika! Tajā laikā, kad taisīju, likās baigi spici, bet tagad gluži kauns kādam vispār rādīt.”

Kādēļ tā notiek? Kādēļ lielākā daļa mūziķu kaunās no savām vecajām dziesmām?

Protams, varbūt tajā brīdi izšķirošais ir pieredzes trūkums. Ja dziesma sarakstīta 16 gadu vecumā, kad ģitāru biji turējis rokās kādus 4 mēnešus, nez vai kas sakarīgs būtu varējis sanākt, kad dzirdi to pēc 10 gadiem, tomēr! Labi, variants nr. 2 – džeki 17 gadu vecumā izveido blici, salipina kopā pirmās skaņas, kuras tajā brīdī izdodas izdabūt ārā no instrumentiem, un uztaisa savu pirmo ierakstu. Džeki, protams, ir lielā sajūsmā par ierakstīšanas procesu un pārējo, kas ar to saistās, taču neko daudz gan vēl no procesa nesaprot, toties sajūtas līdzinās kaifam. Kaut kā taču ir kaut kas samāstero, līdzir gatavs. Pēc 5 gadiem tie paši mūziķi klausās tos pašus veidotos ierakstus ar saviebtām sejām un aizspiestām ausīm, jo nu viss izklausās tik neciešami, ka nav pat iespējams dziesmu noklausīties līdz galam – drobene izklausās pēc katla, ģitāras - pēc kaucošām bremzēm, savukārt vokāls - it kā sauktu palīgā!, pabāzis galvu zem 5 spilveniem. Protams, kā attaisnojumu vienmēr varēs minēt pieredzes trūkumu, kas nepavisam nemaina faktu, ka Tu apgalvo - mans bērns ir neglīts.

Papildu problēma, manuprāt, ir pārmērīga alkohola lietošana, jo mākslinieku starpā tā tiek uztverta kā pavisam ikdienišķa un normāla parādība, pat vēl vairāk – daži uzskata, ka alkohola ietekmē viņiem kā māksliniekiem atveras radošā čaiņika vāks, līdz iedvesma līst pāri malām. Varbūt dažiem noteiktos gadījumos tā arī ir, taču nekas patiesi skaists šādi nevar tikt radīts. Kurš gan, piemēram, nav dzirdējis piedzērušos solo ģitāristu dzīvajā uz skatuves, mēģinot kaut kā nomocīt savu solo partiju, vai arī kurš gan nav dzirdējis stāstus, kā džeki braukuši uz studiju rakstīties, bet vokālists pēdējās dienas bijis tik ļoti piedzēries, ka pazaudējis balsi un ieraksts ir jāatkārto vai par jāatliek. Kas tajā ir skaists? - Nekas daudz. Drīzāk bezatbildība ar gadījuma sakariem reibumā.

Protams, ir jau arī tādi mūziķi, kuri uz skatuves nekad, nekad!, bet mēģinājumos gan vienmēr, vienmēr!. Tātad akta laikā visi ir reibumā, un jau tajā brīdī tiek traumēta mūzika, kas tiek ieņemta. Un ikvienam ir zināms, kādi bērni piedzimst tie bērni, kas ieņemti alkohola reibumā.

Kāds ir risinājums? - Kontracepcija mūzikā!

Noteikti nav universālas izsargāšanās metodes, lai nodarbotos ar drošas mūzikas radīšanu, tomēr iesaku ikkatram mūziķim par to padomāt.

Pievērst tam uzmanību ir jāsāk jau no tās dienas, kad nopērc savu pirmo ģitāru vai sāc dziedāt ārpus savas dušas. Ja jūti, ka savu instrumentu vēl nevari savaldīt pietiekami labi, tad nelec pirmajā vidusskolas blicē. Arī tādēļ, lai vēlāk nav kauns. Izdomā, kā skatuves pieredzi un prasmes strādāt komandā gūt citādāk.

Un, ja kāds saprot, ka bez apreibinošām vielām nav spējīgs neko sarakstīt, tad šāds cilvēks nav mūziķa nosaukuma cienīgs! Apreibināšanās var kalpot tikai kā mākslinieka emociju izgaismotājs, nevis kā topošā šedevra primārā enerģijas baterija.

Lai skaista mūzikas radīšana!

/Jānis/